IET CAUR DUBĻIEM, LAI ATRASTU SEVI

Kopš sevi atceros, esmu klausījusies no dažādām mutēm zemtekstos pītos vārdos – tu esi stulba. Sākumskolā nesapratu vai kaut kas ar mani nav kārtībā, jo es nespēju izsekot līdzi tam, kas notiek matemātikā, kamēr citiem bērniem bija lieliska matemātiskā domāšana. Šī lieta mani nepameta līdz šodienai, 20. gadu vecumam.

Šie trīs vārdi vienmēr bija tērpti daž ne dažādākos apģērbos, izskaistināti, mīkstināti, izgreznoti. Skola man iemācīja, ka bez matemātikas un loģiskās domāšanas es dzīvē neko nesasniegšu, es būšu niecība. Atceros kā vakardienu piektās klases matemātikas skolotājas mākslīgo smaidu, kurš centās noslēpt to, cik vārdi, kas nāca caur šīm smaidošajām lūpām, ir dzēlīgi un asi, it kā tas kaut ko līdzētu un it kā tas ļautu tam nepalikt ausīs, un vēl dziļāk. ”Ko Jūs tā cenšaties? Jūs taču tāpat būsiet bomzīši pie miskastēm bez matemātikas”, viņa smaidot un mierīgi to teica it kā runātu par to, cik laukā skaisti čivina putni. Atceroties šos vārdus un to, kā viņa to teica, man uzmetas zosādā, jo tas neliekas reāli, ka skolotājs to var teikt, vēl pie tam ar smaidu uz lūpām.

Pamatskola man iemācīja to, ka man jābūt tādiem, kā visiem. Man ļoti patika sēdēt un skatīties make-up video. Tas varbūt izklausās stulbi, bet man tā likās, kā māksla. Es vispār esmu mākslas cienītāja, taču pašai nesanāk izpausties tā, kā gribētu, jo rokas aug no pakaļas. Es atklāju kosmētiku kā sava veida mākslu, jo tas man sāka padoties. Taču 7. klasē man bija pilnīgi jāatsakās no tā, jo klases audzinātāja burtiski kliedza uz mani, ja biju kaut ko uzkrāsojusi. Ja uzvilku uz skolu kleitu un 2 sekundes kavēju matemātikas stundu, tad uz mani kliedza, lai es rīt būtu apģērbusies ”normāli”. Jo gudrie cilvēki, kas ir veiksmīgie cilvēki, kas, protams, ir matemātikas un loģikas guru, nevelk kleitas un man arī par tādu bija jākļūst.

Vidusskola man iemācīja, ka fizika ir galvenais dzīvē un bez fizikas tu nekur netiksi. 12. klases eksāmenu rezultāti ir svarīgākais pasaulē, ja tev nebūs labu rezultātu tu vispār esi norakstīts, tik pat labi vari pats iet jau gulties uz vilciena sliedēm, ja neproti matemātiku. It kā visi eksāmeni ir svarīgi, bet MATEMĀTIKAS, tas ir extra svarīgi, nekas nav svarīgāks dzīvē par matemātiku!

Tā 12. gadus es dzīvoju bailēs. Kāpēc es nesaprotu to, ko citi bērni saprot? Kāpēc man interesē māksla, nevis matemātika? Ar mani kaut kas nav kārtībā? Kad visi pēc divpadsmitās klases ies uz augstskolām, es iešu uz miskasti? Man jāmeklē bagāts vīrs, kurš mani uzturēs, jo es esmu stulba un nesaprotu ne matemātiku, ne fiziku un ķīmiju? Es esmu norakstīta? Bezcerīga? Viss, kas man patīk ne kripatiņas neietver matemātiku, tā tad tas ir stulbs, to darīt nedrīkst, bet to, kas ir saistīts ar matemātiku, es nespēju izdarīt. Ko man darīt?

12. gadus es izmisīgi mēģināju pielāgoties skolas standartiem, dienu dienā uztraucoties par to kā es to varu izdarīt, kāpēc es nespēju to izdarīt un ko es iesākšu pēc tam. Visi skolas gadi bija kā realitātes šovs ”Izdzīvošanas sala”. Divpadsmit gadus es iztērēju, lai pielāgotos standartiem, nevis atrastu sevi. Es biju aplis, bet skola lika man novīlēt visas savas malas, lai kļūtu par četrstūri, kā citi. Skola beidzās, es to pabeidzu. Un? Kas es esmu? Ko man tagad darīt? Kas man patīk?

Es iestājos skolā, kurā pēc iespējas mazāk jādara. Likās, ka perfekti priekš manis, jo es taču esmu stulba un neko vairāk nemāku darīt. Skolas programma izveidota tā, lai jebkurš nomaldījies stulbenis spētu viņu pabeigt, to, cik labi, tas jau ir atkarīgs no tevis paša. Ja tev ļoti tas interesē un papildus iegūsti zināšanas pašmācības ceļā, tu spēj kļūt par profesionāli, bet ja tu vienkārši gribi pakavēt laiku un neko nedarīt, arī tad tu spēj pabeigt šo skolu. Pirms stājos kādā no augstskolām, es izskatīju vairākus variantus, kas man interesē, bet es izvēlējos šo variantu, jo man dienu dienā tika iestāstīts, ka es neko nespēju, es esmu stulba un es tam noticēju. Izvēlējos vieglāko variantu, ar loģiku, ka es droši vien nepavilktu kaut ko nopietnāku. Es izdegu. Man neinteresēja vispār nekas, ko man mācīja, es labāk gāju uz darbu un pelnīju naudu vai kārtīgi izgulējos, nekā uzturējos tur, kur man riebjas, bet es tam nepievērsu uzmanību, jo es biju pārliecināta, ka es tur iederos. Ar riebumu gāju uz skolu un nevienam neko neteicu, jo likās, ka tā ir mana vaina, atkal kaut kas ar mani nav kārtībā. Un tad vienu dienu es atnācu mājās no skolas, apsēdos uz dīvāna un sāku raudāt. Es nezinu, kas es esmu vai kas es gribu būt, kur ir mana īstā vieta.

Un ziniet ko? Es sapratu, ka man nav 20. gados jāzina, kas es esmu. Tas ir pilnīgi normāli, ja es mētājos no vienas idejas uz otru, no viena plāna uz otru, no vienas skolas uz otru, lai atrastu sevi, jo TIK daudz cilvēku ik dienā dara to, kas viņiem riebjas tāpēc, ka viņiem tika iestāstīts, ka viņi neko nespēj, ka viņiem uzreiz ir jāatrod sevi vai kaut kas, ko darīt. BET TĀ NAV! Tas ir pilnīgi normāli, ja tu nezini, kas tu esi, un tas ir pilnīgi normāli, ja tu gribi atrast, kas tu esi. Vecāki ļoti bieži par šo neaizdomājas. Mēs dzīvojam pēc standartiem, ka pēc vidusskolas uzreiz ir kaut kur jāiet studēt, tas ir obligāti. Vienalga vai tu zini, ko tu gribi darīt un kas tev interesē vai nē, jāiet studēt vienalga kas. Lūdzu, nedariet tā! Jūs tikai izdegsiet un nomocīsiet sevi emocionāli, darot to, kas jums nepatīk.

Ja jūs esat vecāki, nenosodiet savu bērnu, ka viņam nepatīk viņa skolas vai priekšmeta izvēle, mēs esam jauni un tikai meklējam sevi. Un, lūdzu, neskalojiet bērniem smadzenes ar to, ka ja iesāk, tad ir jāpabeidz. Augstskola ir vismaz 3 gadus ilgs process. Ja cilvēks pirmajā gadā saprot, ka tas vispār nav viņa lauciņš, nespiediet viņu sevi emocionāli mocīt un atkal dzīvot pēc izdzīvošanas sistēmas, lai tikai pabeigtu kaut ko. Do it with passion or not at all. Dienas beigās cilvēka mentālais un garīgais stāvoklis ir svarīgāks par diplomu.

Ja tev patīk māksla un tu nesaproti vai tev neinteresē matemātika, fizika, ķīmija utt, AR TEVI VISS IR KĀRTĪBĀ! No matemātiķiem neviens negaida Pikaso mākslas darbus vizuālajā mākslā vai Raiņa dzejoli literatūrā, kādēļ no mākslinieka sagaida matemātisko domāšanu? Lūdzu, nepadodies standartiem un neļauj nevienam novīlēt savus stūrus, dari to, kas tev sagādā prieku!

CIK DAUDZ MAKSĀ TAVA LAIME?

CIK DAUDZ MAKSĀ TAVA LAIME?

”Paši savas laimes kalēji”

teica visi un vienmēr, bet es neklausījos

Laime, manuprāt, ir ļoti plašs un miljon-pusīgs vārds. Tādas vienas definīcijas nemaz nav, jo katram tas ir savs. Vienam kas pavisam mazs, otram vairāku hektāru platumā. Man visu mūžu likās, ka laime ir kā saule, un tad ir tādas dienas, kad ir apmācies, bet tas ir īslaicīgi un drīz vien ēnas pazudīs. Ka mana laime nav vispār no manis atkarīga, ka tā vienmēr ir, un tās ēnainās dienas nav atkarīgas no manis, bet gan no apkārtējiem apstākļiem.  Tā it kā tie būtu laikapstākļi, kurus es nevaru ietekmēt. Un tad es paliku dusmīga. Kā jūs, apkārtējie apstākļi, uzdrošināties traucēt manai laimei un likt man justies nelaimīgai? Bet vai tā ir? Protams, ka nē.


”Nezinu kā šo dzīves momentu pat nosaukt. Depresija? ”

Izrādās, ka šī ēna esmu es pati. ‘’PaŠI SavAs LaimEs KalēJi’’ , es vienmēr izmēdīju šo teikumu. Neskaitāmi daudzus gadus esmu šo teikumu dzirdējusi, bet tāpat kā matemātika,  kā pa vienu ausi iekšā, tā pa otru ārā. Tad nu dzīve ņēma un nostādīja mani aci prec aci ar šo teikumu. Vai es to beidzot sapratu? Nuuu… Grūti vēl spriest, bet dažas smadzeņu šūnas ir aizķertas. Izrādās, ka ir pavisam otrādi. Nepārtraukti ir apmācies, un par to, lai tā ‘’saule’’ izlīstu ārā un spīdētu, esmu atkarīga es pati, un man pie tā ir jāstrādā. Kas par netaisnību! Visu mūžu dzīvojos savā laimē, nedarot neko, un ja šis tas traucēja, tad vainoju citus. Pavisam vienkārši. Un tagad izrādās, ka man jāstrādā pašai. To saprotot, jutos kā mazulis, kurš mācās staigāt. Tikai es ne vienkārši kritu dažus centimetrus un dažu sekunžu laikā sajutu pamatu – zemi, bet gan no devītā stāva nokritu līdz kurmja mājoklim jeb zemāk par pirmo stāvu. Un tagad, lai sāktu staigāt, sākumā bija jātiek vismaz līdz pirmajam stāvam. Taču lieta tāda, ka pirmais stāvs ir tikai pirmais stāvs, tur nav nekā.  Tā nu es tur, zemāk par zemi, dzīvojos pāris mēnešus. Nezinu kā šo dzīves momentu pat nosaukt. Depresija? Šis vārds liekas tik jēls un nolietots, ka tam, manuprāt, vairāk jau nav nekādas nozīmes, un mūsdienās to lieto tik bieži, cik vārdu Kivičs. Es to drīzāk sauktu par eksistēšanas laiku. Es vienkārši eksistēju, es nedzīvoju.


”Un tā līdz brīdim, kamēr tu sapratīsi, ka tā dzīvot nevar ”

 Iedomāsimies, ka šī deviņstāvu māja ir dzīve. Devītais stāvs ir stiklots penthouse, kurā nepārtraukti iespīd saule. Tajā visi ir laimīgi, priecīgi un vēl visās  cheesy labās emocijās. Pazeme, kur es padzīvoju, ir burtiski bedre. Melna, tumša, depresīva vieta jeb vienkārši pagrabs. Parādiet kaut vienu pagrabu kurā spīd saule. Nav. Penthouse dzīvo laimīgi cilvēki. Cilvēki, kuri dara to, ko dzīvē grib darīt, ir apmierināti ar to, kas viņi ir. Mīl ne tikai visus apkārtējos, bet arī sevi. Tagad paceļ roku, kurš tur dzīvo… Es pavisam  noteikti nē.

Līdz šim es dzīvojos pa astoto stāvu, dažreiz uzkāpu līdz devītajam, bet citreiz nokritu līdz piektajam. Kā jau visi. Tad vienu dienu zeme atvērās un es kā kritu, tā attapos pagrabā. Pagrabā nav ne miņas no labām emocijām. Tur nav pamata kājām. Tur nav spēka kaut ko darīt. Pat paēst. Tu visu laiku guli un raudi. Viss ir slikti. Lieta tāda, ka no pagraba ir ļoti grūti tikt ārā. Pat, ja liekas, ka tūlīt, tūlīt jau būs, vienalga atkrīti atpakaļ. Pavisam loģiski. Neesi pat ēdis, visu laiku guli un dzīvo bezgaisā, visu laiku kaut kas spiež un sāp. Kā tādā stāvoklī vari kaut kur uzrāpties? Bet tam, ka es tur biju ir iemesls. Ja tu nonāc pagrabā, tad tavs uzdevums ir izdomāt kā tu pats, bez citu palīdzības vari tikt augstāk par pagrabu. Tikt ārā no melnuma. Pats svarīgākais ir saprast to, ka pagrabā nevar dzīvot. Tur tu tikai eksistē, tur nav dzīves. Tur nekā neaug, arī tu nē. Vai tu to saproti tad, kad tu tur dzīvo? Nop. Man vajadzēja divus mēnešus, lai saprastu, ka laiks kaut ko darīt. Divus mēnešus sēdēt melnumā, bez pamata zem kājām. Nav tā, ka pagrabā nav nekas jādara. Protams, ka ir. Tev jādara pilnīgi viss tas pats, kas parasti. Jāiet uz skolu, jāiet uz darbu, jāiet uz veikalu utt. Taču tu tikai eksistē. Tu esi kā spoks, robots un zombijs vienā. Tevī nav nevienas labās emocijas, vienalga ko tu dari, tev nepatīk tas, ko tu dari, bet tu zini, ka tev tas ir jāizdara un viss. Izdari, ej gulēt, celies, izdari, ej gulēt, celies… Un tā līdz brīdim, kamēr tu sapratīsi, ka tā dzīvot nevar.

Saprast to, kurā brīdī, savā ieprogrammētajā dienā, tev kaut kas ir  jāmaina. Lieta tāda, ka dzīvojot pagrabā ļoti svarīgi ir saprast, kas padara tevi laimīgu un jādara tas tik bieži, cik iespējams. Un nē, tas neskaitās apēst šokolādi katru dienu, no kuras tu jūties laimīgs piecas minūtes, tam jābūt kaut kam lielākam. Tev droši vien ir jautājums kāpēc es nonācu pagrabā vai kādēļ vispār kāds tur nonāk. Pagrabs ir kā cietums tiem, kuri sevi moka emocionāli. Ikdienā nenodarbojas ar to, kas viņiem patīk. Noniecina sevi par visu, nenovērtē sevi. Un tie, kas nenovērtē sevi turas pie kāda, kas ir vienā no augstākajiem stāviem, un ja tam otram apnīk tevi turēt, welcome to the pagrabs.

Es sevi nekad neesmu pietiekami mīlējusi. Man vienmēr likās, ka man visa sava mīlestība ir jāatdod citiem. Tā nu es savu izdalīju citiem, bet kas dos man? Es paliku bez nekā, jo aizmirsu par sevi. Es ikdienā nedaru to, ko vienmēr esmu gribējusi darīt. Daru to, ko man iestāstīja, ka man ir jādara. ‘’Tas jau tikai tagad, uz laiku’’ Nē. Neklausies tajā. Vienalga, cik tev gadu, tev ir jādara tas, kas tev patīk. Es kritu, tāpēc, ka es vienmēr gribu visu un uzreiz. Un ja es nedabūšu, tad es kritīšu. Bet jāsaprot tas, ka visam ir savs laiks, visu uzreiz nevarēs dabūt. Loģiski, ka es rīt nepiepildīšu savus lielākos sapņus, jo es nespēju dienas laikā iegūt visu nepieciešamo izglītību, ko man vajag, lai to sasniegtu utt., bet līdz tam es varu darīt kaut ko, kas mani iepriecina, nevis vienkārši darīt kaut ko, darīšanas pēc.

”LŪDZU, NOTICI SEV!”

 Tā nu mēs, cilvēki jeb idioti, ieejam google, ierakstam ‘’darba sludinājumi’’, aizsūtām random kompānijām CV, un kurš pieņems, tur iešu. Saklausīji sevi šajā teikumā? Es arī. Nav tādu sliktu darbu, bet ir darbi, kas nav paredzēti tev, kas nesagādā tev prieku. Un darīt to tikai naudas dēļ? Tāpat kā ar mācībām. Mācīties to, kas tev vispār nepatīk, tikai diploma dēļ? Kāpēc mēs šādos brīžos, kad mums vajag naudu vai izglītību, mēs nemeklējam kaut ko, kas mums tiešām patīk? Dzirdu jau jūsu attaisnojumu ‘’TaS jaU NaV tIK VieNkārŠI’’. Shut the fuck up. Ja tev vēl joprojām ir tāda doma galvā, tad strādā pie tā, lai viņa pazustu. Arī es ar viņu dzīvoju 19. gadus, līdz vienu dienu piecēlos ar domu ‘’eu, es gribu darīt to, kas man tiešām patīk!’’. Ja tu kaut ko tiešām gribi, tad tu izdarīsi. LŪDZU, NOTICI SEV! Pietiks darīt soul-killing lietas. Lūdzu, palutini savu dvēseli un sevi, jo tikai tā tu vienu dienu nonāksi tajā penthouse.

Nezinu kā tu, bet es esmu ārā no pagraba. Nemelošu, tas bija grūtākais, ko nācies izdarīt. Patiesībā jau tā deviņstāvu māja nav dzīve. Tas ir mūsu prāts, un to, kurā stāvā mēs dzīvojam, mēs nosakām mēs paši. Lielākais ienaidnieks un šķērslis esam mēs paši un mūsu prāts. Ir jābeidz vainot citus vai apstākļus, kuros pats sevi esi iekārtojis. Viss ir maināms. Es esmu tikusi līdz 3.stāvam. Tas pavisam nav daudz, taču i’m on my way. Un tu? Tiekamies penthouse!

Pazaudētais intro

Nokritu kā no debesīm, bet kādēļ?

Lielākā daļa drošvien domā, ka man nav ko darīt vai arī vēlos kādam līdzināties (kaut gan nevaru nosaukt pat vienu blogeri ), taču iemesls šī bloga tapšanai ir pavisam cits. Man ir ko darīt. Pat pārāk daudz ko darīt, taču kad man ir brīvs brītiņš, es vēlos darīt ko lietderīgu.

Gadiem ejot un pašai augot, es atklāju lietas, kuras visus šos gadus man stāvēja tieši priekšā, taču tās it kā bija aizslēgtas ar atslēgu kā videospēlē, un tikai sasniedzot attiecīgo līmeni jeb gadus, tev ir piekļuve šādai informācijai. Pēdējos gadus tās ir neskaitāmi daudz un es vēlos dalīties šajā pieredzē ar citiem, kuri vēl nav nonākuši līdz šādai apziņai, un iespējams, ka tas kādam spēs atvieglot ikdienu, jo es pavisam noteikti vēlētos atgriezties pagātnē ar tām zināšanām, kuras man ir tagad. Lai arī es nevaru iekāpt laika mašīnā un atgriezties pagātnē, es varu jūs ielūgt savā laika mašīnā uz nākotni.

Man vienmēr ir bijusi tāda apziņa, ka katram dzīves laikā ir kaut kas jāmaina. Protams, katram jāsāk ar sevi, tādēļ pirmajā rakstā stāstīju par sevi un savām izmaiņām, tagad jūtos gatava iet tālāk un mainīt ko lielāku. Es negribu un pat necentīšos mainīt jūs, katrs pats par sevi. Taču tas, ko vēlos mainīt ir sistēma. Es vēlos runāt to jauniešu vārdā, kuri mani uzrunās ar savām tēmām un vēlos, lai par to dzird visi, ka tas ir aktuāli daudziem un tas ir jāmaina. Es tiešām ticu, ka kopā mēs varam kaut ko panākt. Un es pilnībā ar visām smadzeņu šūnām apzinos to, ka skatījumu skaits var sarukt un, iespējams, ka šis viss būs bez panākumiem, taču ja pat tā, es turpināšu runāt tādēļ, ka es vēlos, lai tu zinātu, ka tu neesi vienīgais, kas tā jūtas, tādu ir daudz.

Tieši šī iemesla dēļ es tik ļoti priecājos par jūsu interesi un atsaucību, par katru share un katru story, jo es vēlos, lai mani dzird. Ja tev neliksies interesanti tas, ko vēlos pastāstīt, tas nekas! Es novērtēšu arī tos 3 klausītājus. Paldies, par tik lielu mīlestību iepriekšējam rakstam! Ļoti novērtēju un ceru tevi sagaidīt arī savā nākamajā rakstā (šo pie tiem nepieskaitu), kas būs pieejams janvāra beigās vai februāra sākumā, atkarībā no tā, cik ļoti skola un dzīve man mīs uz papēžiem. Tiekamies! 🙂

Paldies, 2018!

10 LIETAS, KO MAN IEMĀCĪJA 2018. GADS

2018. gads, tāpat kā visi iepriekšējie un gaidāmie gadi, mūsos katrā rada kādas pārdomas, secinājumus un mācības. Neticu, ka esmu vienīgā, kura gada nogalē nodomā:’’Nu gan esmu daudz ko iemācījusies un nākamais gads būs vieglāks, jo esmu zinošāka!’’. Gaidi ar maisu… Tomēr, lai arī kādi pāri darījumi, kritumi un neveiksmes ir bijuši, svarīgākais ir tās analizēt un uztvert kā vērtību, ne nosodījumu.

  • Laiks vienatnē – zelts.

Atceroties kā pāris gadus atpakaļ es nevarēju aiziet uz veikalu vienatnē, jo riebās atrasties kaut kur vienai pašai, liekas gaužām smieklīgi. Tagad, dažus gadus vēlāk, laiku vienatnē es izbaudu ar katru ķermeņa šūnu. Ir forši atrasties cilvēkos, pūlī, starp svešiniekiem vai mīļajiem, tomēr šajā steidzīgajā pasaulē mums ir jāmāk atrast laiks sev. Man prieks, ka esmu izaugusi līdz šij apziņai un labprāt pastaigājos pat pa Rīgas centru viena pati un izbaudu kompāniju ar sevi, ko kādreiz nekad nevarētu izdarīt. Taču kādreiz es arī jutu tādu kā neveiklumu un spriedzi, tā it kā visi zinātu, ka man nav mērķa un es nevienu nesatikšu galapunktā, tā it kā viņi zinātu, ka es staigāju viena pati.

  • Nav tādu baiļu, ko nevar pārvarēt

Taču ar to jau ir saistītas bailes. Mūžīgais ienaidnieks. Pirms pāris gadiem es pirmo reizi saskāros, nu jau teiktu, ka savu sabiedroto, veģetatīvo distoniju. Un šeit nu viss sākās, bailes atrasties cilvēkos vienai, paniskas bailes no sabiedriskā transporta. Zinu, liekas pavisam smieklīgi cilvēkam, kas ar šo nav saskāries, taču tās bija īstas bailes. Tikai vēl 5 mēnešus atpakaļ es nespēju iekāpt sabiedriskajā transportā bez sirds klauvēm un nemitīga uztraukuma. Smieklīgi ir tas, ka tad vēl nedzīvoju galvaspilsētā un sabiedriskajā transportā cilvēku bija tik maz, ka nevienam nenācās stāvēt kājās un vēl katrai somai tika ierādīta sēdvieta blakus. Taču pārvācoties uz Rīgu man nebija vairs izvēles. Es nevarēju piezvanīt kādam jebkurā brīdī , lai atrbauc man pakaļ, manbija jātiek galā pašai. Un es esmu pateicīga par to, ka tas bija tā, kā bija,jo gribiet tieciet, gribiet nē, bet pašreiz es izbaudu katru braucienu autobusāun pat labprātīgi tajos atpūšos, zinot, ka pietura nebūs ne nākamā, ne pēc 3.

  • Novērtē laiku, kas veltīts atpūtai

Es pat esmu iemācījusies savā ziņā tajā relaksēties, jo mana dzīve ir pavisam citādaka, nekā tā bija dažus mēnešus atpakaļ, un dažreiz liekas, ka nakts ir tieši vienu dienu par īsu. Šajā steigā pat brauciens autobusā liekas, kā atpūta. Un šīm trim lietām – laiks sev, atpūta un bailes – ir viens kopsaucējs. Mūzika. Mūzika visu padara labāku, tāpēc izvelc arī tu savas austiņas no atvilknes dziļumiem un relaksējies jebkur. Par austiņām runājot… Vēlos pateikt to, ka es novērtēju ikvienu cilvēku, kurš ir pienācis man klāt, lai pajautātu cikos atbrauks autobuss vai, lai vienkārši parunātos par ikdienišķām lietām. Manuprāt, tiem, kas neklausās ikdienā uz ielas mūziku, ir savi aizspriedumi, ka tie, kas klausās nevēlas komunicēt ar apkārtējiem un ir ierauti sevī. Taču tā nav. Neskaitāmas reizes esmu dzirdējusi kundzes gados bubinot zem deguna par to, ka man aizbāztas ausis, neuztraucieties, es visu dzirdu. Gan to kāds bija iemesls strīdam ar vīru, gan to, cik pretīga ir mūsdienu jaunieši ar austiņām ausīs. Tā ir mana veida meditācija, bet tas nenozīmē, ka es neko nedzirdu un esmu noslēgta. Es labprāt parunāšu ar jebkuru, kurš mani uzrunā.


” Palaist kādu prom vienmēr būs grūti, taču dažreiz palaist vaļā ir vieglāk, nekā noturēt, un ar to vienkārši ir jāsamierinas ”

  • ‘’Toksiski’’ cilvēki

Taču ar dažiem cilvēkiem esmu apsolījusies nerunāt. Ne nerunāt, bet drīzāk nelaist tālāk par paziņu loku, kurā paši sevi iekārtojuši. Mēs tik ļoti baidāmies no pārmaiņām, no sāpēm un kaut kā jauna, ka bieži vien nepastāvam par sevi, par savu laimi un pat nākotni, atrodoties nepareizo cilvēku kompānijā. Palaist kādu prom vienmēr būs grūti, taču dažreiz palaist vaļā ir vieglāk, nekā noturēt, un ar to vienkārši ir jāsamierinas. Katrs cilvēks manā dzīvē ir man kaut ko iemācījis. Vienalga vai šis cilvēks manī ir izraisījis neaprakstāmi labas sajūtas vai licis manai sirdij asiņot divreiz vairāk nekā parasti, viņš ir iemācījis man kaut ko jaunu. Iepazīstinājis ar jaunām emocijām vai iemācījis man atrast neiedomājami lielu spēku sevī, kuru iepriekš nebiju sastapusi. Un par to es vēlos pateikt paldies. Paldies, tiem, kuri ir manā dzīvē un arī, paldies, tiem, kuri no tās ir aizgājuši. Šī gada laikā es beidzot esmu atmetusi to bērnišķīgo niķi un naidu pret tiem cilvēkiem, kuri mani ir sāpinājuši vai aizgājuši. Ilgus gadus to visu turēju sevī, līdz vienu dienu sapratu, ka tas nav tā vērts. Es vēl neesmu nonākusi tik tālu, lai pateiktu skaļi šo vārdus ‘’es tev piedodu’’, taču es esmu nonākusi tik tālu, ka es varu pateikt to skaļi sev. Līdz šim likās, ka nekad nenonākšu līdz šim brīdim, taču tas ir noticis, un tā ir sasodīti laba sajūta atbrīvoties no liekām emocijām.


“Ja tev sāp, tev nav jāmokās vienam, runā. “

  • Emocijas. Izpaust vai noturēt?

Mūsu ķermenis un saprāts spēj izraisīt tik daudz labu emociju, atstāsim vietu tām, un pats svarīgākais, izrādīsim un, ja vajadzēs izrunāsim tās, kas spiež. Viena no vislielākajām vērtībām, ko esmu ieguvusi šī gada laikā, ir nebaidīties runāt par savām sajūtam. Ja esi laimīgs, izrādi to. Ja tev sāp, neturi to sevī. Nemoki sevi un neturi to visu iekšā, jo baidies kādam pateikt to, ka kaut kas tevi neapmierina vai tu jūties slikti. Līdz šim nemācēju izteikt savas emocijas, ne labās, ne sliktās, jo baidījos no tā, ka mani sāpinās, no tā, ka mani nesapratīs, taču dažreiz vienkārši pietiek ar to, ka kāds ir un klausās. Ja tev sāp, tev nav jāmokās vienam, runā. Un ja tu baidies kādam teikt skaļi to, ko tu gribi teikt, uzraksti to. Paņem papīra lapu vai atver ‘’notes’’ un sāc rakstīt. Tici man, tu jutīsies daudz labāk.

  • Neļauj negatīvajam dominēt tavā dzīvē

Pa lielam mēs nespējam kontrolēt to, kas notiek mūsu dzīvēs. Manuprāt, dzīve ir kā skrejceliņš. Mums katram ir savs skrejceliņš – liktenis. Pirmo reizi uz tā uzkāpjot liekas, ka pēkšņi vairāk nemāki ne elpot, ne domāt. Viss sāp. Taču ar laiku mēs paliekam stiprāki un pie daudz kā pierodam, un tad jau var pielikt klāt lielāku ātrumu un vēl pacelties mazliet virs zemes ar visu skrejceliņu. Mums katram ir jau savs ceļš, mums vienkārši jāatrod savs veids kā to noiet, saprast, kad esam gatavi palielināt ātrumu un uzņemties risku. ‘’Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus’’. Es ticu, ka tā ir, tomēr dažreiz tas aiziet otrajā galējībā. Būt stipram, nenozīmē būt nejūtīgam akmenim, kas vienkārši funkcionē. Būt stipram nozīmē pēc kritiena piecelties, notīrīt drēbes un iet tālāk ar domu – ok, tagad viss ir tā un es neko nevaru mainīt, man ar to ir jāsamierinās un jāturpina dzīvot. Protams, vieglāk pateikt nekā izdarīt, bet to, cik stipri mēs varam būt, mēs uzzinām tikai tad, kad mums tiešām vajag tādiem būt. Arī tu esi stiprs, tici man.

  • ‘’Please, promise me, that you will never lose yourself for someone else. Please, love yourself.’’

Un zin kāpēc tev ir jābūt stipram? Ne viņa, ne viņas, ne viņu dēļ. Tevis. Mēs tik ļoti rūpējamies par citiem, tik ļoti cenšamies iepriecināt citus, tik ļoti mīlam citus. Bet kā ar mums pašiem? Nepierodiet pie cilvēkiem, kas liek jums justies labi. Arī viņi kādreiz aizies, lai arī cik skumji tas izklausītos. Tev ir jābūt tam, kas padara tevi laimīgu, tam, kas tevi mīl un tas, kas tev liek justies labi. Mēspaši sev esam lielākais dārgums, taču to tik bieži aizmirstam. Lūdzu, atcerēsimies to biežāk. Katru reizi, kad paskaties spogulī nekoncentrējies uzto, kas tev nepatīk. Koncentrējies uz to, kas tev tevī patīk. Pasmaidi sev, pasaki sev komplimentu. Dažreiz nav slikti būt egoistam, ja runa ir par tavu laimi. Tu neesi atbildīgs par citiem, tu esi atbildīgs par sevi. Un ja tu jūties nelaimīgs,  ja tu jūti, ka tu sāc pazaudēt sevi cita dēļ, aizej.

  • Robeža starp ‘’man’’ un ‘’viņiem’’

Es esmu bijusi dzīves posmā, kad es visu darīju priekš citiem. Es ģērbos, krāsojos, gāju tur, kur negribēju iet, citu dēļ. Nepārkāp to robežu. Nekad, NEKAD, neko nedari citu dēļ. Ja kaut ko dari, dari to tikai un vienīgi sevis dēļ. Ja tu vēlies uzkrāsoties, tad uzkrāsojies sevis dēļ, ne citu. Ja tu gribi sataisīties, sataisies sevis dēļ, nevis citu dēļ. Ne puišu, ne meiteņu, ne ienaidnieku dēļtev tas nav jādara. Kad nonāc pie apziņas, kad noķer sevi pie domas ‘’viņai/viņam/viņiemtas varētu patikt’’ vai kaut ko tamlīdzīgu, BEIDZ! Šeit atkal jau runa par to, ka mums ir vairāk jāmīl sevi. Velc, dari un saki to, ko tu gribi, nevis to, ko citi gribētu dzirdēt vai gaida no tevis.

  • ‘’Love yourz’’ J.Cole

Un zini ko vēl es beidzot iemācījos? Nav tādas dzīves, kas ir labākas par tavu. Mīli savu. Es varētu vārtīties zeltā un tualetes papīra vietā izmantot 50 eiro banknotes, bet man tāpat būtu dzīvē problēmas. Un iespējams, ka pat lielākas, nekā cilvēkam bez pajumtes. Ir jāizdzēš no galvas doma, ka nauda atrisina visas problēmas, ka cilvēki ar daudz naudu ir laimīgāki. Tā nav. Tā tiešām nav. Arī šiem cilvēkiem ir tās pašas problēmas, tās pašas slimības, tās pašas sāpes. Lai arī, cik daudz materiālu lietu mums piederētu, mēs visi beigās nonāksim vienādā bedrē, kur tam visam nebūs nekādas vērtības. Kā saka, naudu zārkā līdzi nepaņemsi. Ir tik daudz lielākas vērtības. Tie ir cilvēki, tās ir emocijas un atmiņas, ko atņemt mums nespēj neviens. Nesen facebook uzgāju skaistu tekstu ‘’Kāpēc mēs aizveram acis, kad mēs lūdzamies, kad raudam, kad skūpstāmies, kad sapņojam; tāpēc, ka visskaistākās lietas dzīvē nav redzamas, bet tikai sajūtamas ar sirdi’’ un skaistāk pateikt to nevarētu. Tā ir un tam ir jānotic.

‘’Sapnis – būt laimīgai’’

Tāpat kā ir jānotic saviem sapņiem. Kā jau katrai mazai meitenei, man vienmēr likās, ka es būšu laimīga ik rītu kājām pieskaroties marmora grīdai. Kāpēc mēs tik ļoti ticam tam, ka materiālas lietas padarīs mūs laimīgus? Mans vislielākais sapnis sākoties 2019. gadam – būt laimīgai. Nav tā, ka neesmu laimīga. Es esmu, es tiešām esmu. 2018. gads bija līdz šim labākais gads manā mūžā, ko es nevaru ne paskaidrot, ne parādīt, jo šis gads vienkārši manī izraisīja ļoti daudz labu emociju. Taču es vēljoprojām neesmu līdz galam patiesi laimīga, jo neesmu laimīga pati ar sevi. Tīri loģiski, ka līdz galam nevari būt laimīgs ar kādu citu, ja neesi laimīgs pats ar sevi. Tad nu vislielākā vēlēšanās šajā gadā man ir laime. Un nē, es nesēdēšu un negaidīšu, kad kāds mani padarīs laimīgu un atnesīsšo laimes sajūtu man uz paplātes. Es gribu strādāt ar sevi un pati to atrast,un ne tā, uz nedēļu vai divām, bet, lai viņa vienmēr tur ir. No visas sirds novēlu arī tev, lasītāj, atrast šo laimi. Būsim laimīgi 2019. gadā un darīsim laimīgus arī citus! Laimīgu Jauno gadu!