Paldies, 2018!

10 LIETAS, KO MAN IEMĀCĪJA 2018. GADS

2018. gads, tāpat kā visi iepriekšējie un gaidāmie gadi, mūsos katrā rada kādas pārdomas, secinājumus un mācības. Neticu, ka esmu vienīgā, kura gada nogalē nodomā:’’Nu gan esmu daudz ko iemācījusies un nākamais gads būs vieglāks, jo esmu zinošāka!’’. Gaidi ar maisu… Tomēr, lai arī kādi pāri darījumi, kritumi un neveiksmes ir bijuši, svarīgākais ir tās analizēt un uztvert kā vērtību, ne nosodījumu.

  • Laiks vienatnē – zelts.

Atceroties kā pāris gadus atpakaļ es nevarēju aiziet uz veikalu vienatnē, jo riebās atrasties kaut kur vienai pašai, liekas gaužām smieklīgi. Tagad, dažus gadus vēlāk, laiku vienatnē es izbaudu ar katru ķermeņa šūnu. Ir forši atrasties cilvēkos, pūlī, starp svešiniekiem vai mīļajiem, tomēr šajā steidzīgajā pasaulē mums ir jāmāk atrast laiks sev. Man prieks, ka esmu izaugusi līdz šij apziņai un labprāt pastaigājos pat pa Rīgas centru viena pati un izbaudu kompāniju ar sevi, ko kādreiz nekad nevarētu izdarīt. Taču kādreiz es arī jutu tādu kā neveiklumu un spriedzi, tā it kā visi zinātu, ka man nav mērķa un es nevienu nesatikšu galapunktā, tā it kā viņi zinātu, ka es staigāju viena pati.

  • Nav tādu baiļu, ko nevar pārvarēt

Taču ar to jau ir saistītas bailes. Mūžīgais ienaidnieks. Pirms pāris gadiem es pirmo reizi saskāros, nu jau teiktu, ka savu sabiedroto, veģetatīvo distoniju. Un šeit nu viss sākās, bailes atrasties cilvēkos vienai, paniskas bailes no sabiedriskā transporta. Zinu, liekas pavisam smieklīgi cilvēkam, kas ar šo nav saskāries, taču tās bija īstas bailes. Tikai vēl 5 mēnešus atpakaļ es nespēju iekāpt sabiedriskajā transportā bez sirds klauvēm un nemitīga uztraukuma. Smieklīgi ir tas, ka tad vēl nedzīvoju galvaspilsētā un sabiedriskajā transportā cilvēku bija tik maz, ka nevienam nenācās stāvēt kājās un vēl katrai somai tika ierādīta sēdvieta blakus. Taču pārvācoties uz Rīgu man nebija vairs izvēles. Es nevarēju piezvanīt kādam jebkurā brīdī , lai atrbauc man pakaļ, manbija jātiek galā pašai. Un es esmu pateicīga par to, ka tas bija tā, kā bija,jo gribiet tieciet, gribiet nē, bet pašreiz es izbaudu katru braucienu autobusāun pat labprātīgi tajos atpūšos, zinot, ka pietura nebūs ne nākamā, ne pēc 3.

  • Novērtē laiku, kas veltīts atpūtai

Es pat esmu iemācījusies savā ziņā tajā relaksēties, jo mana dzīve ir pavisam citādaka, nekā tā bija dažus mēnešus atpakaļ, un dažreiz liekas, ka nakts ir tieši vienu dienu par īsu. Šajā steigā pat brauciens autobusā liekas, kā atpūta. Un šīm trim lietām – laiks sev, atpūta un bailes – ir viens kopsaucējs. Mūzika. Mūzika visu padara labāku, tāpēc izvelc arī tu savas austiņas no atvilknes dziļumiem un relaksējies jebkur. Par austiņām runājot… Vēlos pateikt to, ka es novērtēju ikvienu cilvēku, kurš ir pienācis man klāt, lai pajautātu cikos atbrauks autobuss vai, lai vienkārši parunātos par ikdienišķām lietām. Manuprāt, tiem, kas neklausās ikdienā uz ielas mūziku, ir savi aizspriedumi, ka tie, kas klausās nevēlas komunicēt ar apkārtējiem un ir ierauti sevī. Taču tā nav. Neskaitāmas reizes esmu dzirdējusi kundzes gados bubinot zem deguna par to, ka man aizbāztas ausis, neuztraucieties, es visu dzirdu. Gan to kāds bija iemesls strīdam ar vīru, gan to, cik pretīga ir mūsdienu jaunieši ar austiņām ausīs. Tā ir mana veida meditācija, bet tas nenozīmē, ka es neko nedzirdu un esmu noslēgta. Es labprāt parunāšu ar jebkuru, kurš mani uzrunā.


” Palaist kādu prom vienmēr būs grūti, taču dažreiz palaist vaļā ir vieglāk, nekā noturēt, un ar to vienkārši ir jāsamierinas ”

  • ‘’Toksiski’’ cilvēki

Taču ar dažiem cilvēkiem esmu apsolījusies nerunāt. Ne nerunāt, bet drīzāk nelaist tālāk par paziņu loku, kurā paši sevi iekārtojuši. Mēs tik ļoti baidāmies no pārmaiņām, no sāpēm un kaut kā jauna, ka bieži vien nepastāvam par sevi, par savu laimi un pat nākotni, atrodoties nepareizo cilvēku kompānijā. Palaist kādu prom vienmēr būs grūti, taču dažreiz palaist vaļā ir vieglāk, nekā noturēt, un ar to vienkārši ir jāsamierinas. Katrs cilvēks manā dzīvē ir man kaut ko iemācījis. Vienalga vai šis cilvēks manī ir izraisījis neaprakstāmi labas sajūtas vai licis manai sirdij asiņot divreiz vairāk nekā parasti, viņš ir iemācījis man kaut ko jaunu. Iepazīstinājis ar jaunām emocijām vai iemācījis man atrast neiedomājami lielu spēku sevī, kuru iepriekš nebiju sastapusi. Un par to es vēlos pateikt paldies. Paldies, tiem, kuri ir manā dzīvē un arī, paldies, tiem, kuri no tās ir aizgājuši. Šī gada laikā es beidzot esmu atmetusi to bērnišķīgo niķi un naidu pret tiem cilvēkiem, kuri mani ir sāpinājuši vai aizgājuši. Ilgus gadus to visu turēju sevī, līdz vienu dienu sapratu, ka tas nav tā vērts. Es vēl neesmu nonākusi tik tālu, lai pateiktu skaļi šo vārdus ‘’es tev piedodu’’, taču es esmu nonākusi tik tālu, ka es varu pateikt to skaļi sev. Līdz šim likās, ka nekad nenonākšu līdz šim brīdim, taču tas ir noticis, un tā ir sasodīti laba sajūta atbrīvoties no liekām emocijām.


“Ja tev sāp, tev nav jāmokās vienam, runā. “

  • Emocijas. Izpaust vai noturēt?

Mūsu ķermenis un saprāts spēj izraisīt tik daudz labu emociju, atstāsim vietu tām, un pats svarīgākais, izrādīsim un, ja vajadzēs izrunāsim tās, kas spiež. Viena no vislielākajām vērtībām, ko esmu ieguvusi šī gada laikā, ir nebaidīties runāt par savām sajūtam. Ja esi laimīgs, izrādi to. Ja tev sāp, neturi to sevī. Nemoki sevi un neturi to visu iekšā, jo baidies kādam pateikt to, ka kaut kas tevi neapmierina vai tu jūties slikti. Līdz šim nemācēju izteikt savas emocijas, ne labās, ne sliktās, jo baidījos no tā, ka mani sāpinās, no tā, ka mani nesapratīs, taču dažreiz vienkārši pietiek ar to, ka kāds ir un klausās. Ja tev sāp, tev nav jāmokās vienam, runā. Un ja tu baidies kādam teikt skaļi to, ko tu gribi teikt, uzraksti to. Paņem papīra lapu vai atver ‘’notes’’ un sāc rakstīt. Tici man, tu jutīsies daudz labāk.

  • Neļauj negatīvajam dominēt tavā dzīvē

Pa lielam mēs nespējam kontrolēt to, kas notiek mūsu dzīvēs. Manuprāt, dzīve ir kā skrejceliņš. Mums katram ir savs skrejceliņš – liktenis. Pirmo reizi uz tā uzkāpjot liekas, ka pēkšņi vairāk nemāki ne elpot, ne domāt. Viss sāp. Taču ar laiku mēs paliekam stiprāki un pie daudz kā pierodam, un tad jau var pielikt klāt lielāku ātrumu un vēl pacelties mazliet virs zemes ar visu skrejceliņu. Mums katram ir jau savs ceļš, mums vienkārši jāatrod savs veids kā to noiet, saprast, kad esam gatavi palielināt ātrumu un uzņemties risku. ‘’Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus’’. Es ticu, ka tā ir, tomēr dažreiz tas aiziet otrajā galējībā. Būt stipram, nenozīmē būt nejūtīgam akmenim, kas vienkārši funkcionē. Būt stipram nozīmē pēc kritiena piecelties, notīrīt drēbes un iet tālāk ar domu – ok, tagad viss ir tā un es neko nevaru mainīt, man ar to ir jāsamierinās un jāturpina dzīvot. Protams, vieglāk pateikt nekā izdarīt, bet to, cik stipri mēs varam būt, mēs uzzinām tikai tad, kad mums tiešām vajag tādiem būt. Arī tu esi stiprs, tici man.

  • ‘’Please, promise me, that you will never lose yourself for someone else. Please, love yourself.’’

Un zin kāpēc tev ir jābūt stipram? Ne viņa, ne viņas, ne viņu dēļ. Tevis. Mēs tik ļoti rūpējamies par citiem, tik ļoti cenšamies iepriecināt citus, tik ļoti mīlam citus. Bet kā ar mums pašiem? Nepierodiet pie cilvēkiem, kas liek jums justies labi. Arī viņi kādreiz aizies, lai arī cik skumji tas izklausītos. Tev ir jābūt tam, kas padara tevi laimīgu, tam, kas tevi mīl un tas, kas tev liek justies labi. Mēspaši sev esam lielākais dārgums, taču to tik bieži aizmirstam. Lūdzu, atcerēsimies to biežāk. Katru reizi, kad paskaties spogulī nekoncentrējies uzto, kas tev nepatīk. Koncentrējies uz to, kas tev tevī patīk. Pasmaidi sev, pasaki sev komplimentu. Dažreiz nav slikti būt egoistam, ja runa ir par tavu laimi. Tu neesi atbildīgs par citiem, tu esi atbildīgs par sevi. Un ja tu jūties nelaimīgs,  ja tu jūti, ka tu sāc pazaudēt sevi cita dēļ, aizej.

  • Robeža starp ‘’man’’ un ‘’viņiem’’

Es esmu bijusi dzīves posmā, kad es visu darīju priekš citiem. Es ģērbos, krāsojos, gāju tur, kur negribēju iet, citu dēļ. Nepārkāp to robežu. Nekad, NEKAD, neko nedari citu dēļ. Ja kaut ko dari, dari to tikai un vienīgi sevis dēļ. Ja tu vēlies uzkrāsoties, tad uzkrāsojies sevis dēļ, ne citu. Ja tu gribi sataisīties, sataisies sevis dēļ, nevis citu dēļ. Ne puišu, ne meiteņu, ne ienaidnieku dēļtev tas nav jādara. Kad nonāc pie apziņas, kad noķer sevi pie domas ‘’viņai/viņam/viņiemtas varētu patikt’’ vai kaut ko tamlīdzīgu, BEIDZ! Šeit atkal jau runa par to, ka mums ir vairāk jāmīl sevi. Velc, dari un saki to, ko tu gribi, nevis to, ko citi gribētu dzirdēt vai gaida no tevis.

  • ‘’Love yourz’’ J.Cole

Un zini ko vēl es beidzot iemācījos? Nav tādas dzīves, kas ir labākas par tavu. Mīli savu. Es varētu vārtīties zeltā un tualetes papīra vietā izmantot 50 eiro banknotes, bet man tāpat būtu dzīvē problēmas. Un iespējams, ka pat lielākas, nekā cilvēkam bez pajumtes. Ir jāizdzēš no galvas doma, ka nauda atrisina visas problēmas, ka cilvēki ar daudz naudu ir laimīgāki. Tā nav. Tā tiešām nav. Arī šiem cilvēkiem ir tās pašas problēmas, tās pašas slimības, tās pašas sāpes. Lai arī, cik daudz materiālu lietu mums piederētu, mēs visi beigās nonāksim vienādā bedrē, kur tam visam nebūs nekādas vērtības. Kā saka, naudu zārkā līdzi nepaņemsi. Ir tik daudz lielākas vērtības. Tie ir cilvēki, tās ir emocijas un atmiņas, ko atņemt mums nespēj neviens. Nesen facebook uzgāju skaistu tekstu ‘’Kāpēc mēs aizveram acis, kad mēs lūdzamies, kad raudam, kad skūpstāmies, kad sapņojam; tāpēc, ka visskaistākās lietas dzīvē nav redzamas, bet tikai sajūtamas ar sirdi’’ un skaistāk pateikt to nevarētu. Tā ir un tam ir jānotic.

‘’Sapnis – būt laimīgai’’

Tāpat kā ir jānotic saviem sapņiem. Kā jau katrai mazai meitenei, man vienmēr likās, ka es būšu laimīga ik rītu kājām pieskaroties marmora grīdai. Kāpēc mēs tik ļoti ticam tam, ka materiālas lietas padarīs mūs laimīgus? Mans vislielākais sapnis sākoties 2019. gadam – būt laimīgai. Nav tā, ka neesmu laimīga. Es esmu, es tiešām esmu. 2018. gads bija līdz šim labākais gads manā mūžā, ko es nevaru ne paskaidrot, ne parādīt, jo šis gads vienkārši manī izraisīja ļoti daudz labu emociju. Taču es vēljoprojām neesmu līdz galam patiesi laimīga, jo neesmu laimīga pati ar sevi. Tīri loģiski, ka līdz galam nevari būt laimīgs ar kādu citu, ja neesi laimīgs pats ar sevi. Tad nu vislielākā vēlēšanās šajā gadā man ir laime. Un nē, es nesēdēšu un negaidīšu, kad kāds mani padarīs laimīgu un atnesīsšo laimes sajūtu man uz paplātes. Es gribu strādāt ar sevi un pati to atrast,un ne tā, uz nedēļu vai divām, bet, lai viņa vienmēr tur ir. No visas sirds novēlu arī tev, lasītāj, atrast šo laimi. Būsim laimīgi 2019. gadā un darīsim laimīgus arī citus! Laimīgu Jauno gadu!

One thought on “Paldies, 2018!

  1. Es šo gad saprotu ka nevaru elpot kad redzu tavu smaidu. Daudz kas Tāvā dzīve ir mainījies. Bet es mācos rūnāt latviski lai kādu dienu būt dała no tiem maiņam.
    Ak Dievs, cik daudz es vēlos Tēv pateikt un pastāstīt kāda tu tiešam esi.

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s