CIK DAUDZ MAKSĀ TAVA LAIME?

CIK DAUDZ MAKSĀ TAVA LAIME?

”Paši savas laimes kalēji”

teica visi un vienmēr, bet es neklausījos

Laime, manuprāt, ir ļoti plašs un miljon-pusīgs vārds. Tādas vienas definīcijas nemaz nav, jo katram tas ir savs. Vienam kas pavisam mazs, otram vairāku hektāru platumā. Man visu mūžu likās, ka laime ir kā saule, un tad ir tādas dienas, kad ir apmācies, bet tas ir īslaicīgi un drīz vien ēnas pazudīs. Ka mana laime nav vispār no manis atkarīga, ka tā vienmēr ir, un tās ēnainās dienas nav atkarīgas no manis, bet gan no apkārtējiem apstākļiem.  Tā it kā tie būtu laikapstākļi, kurus es nevaru ietekmēt. Un tad es paliku dusmīga. Kā jūs, apkārtējie apstākļi, uzdrošināties traucēt manai laimei un likt man justies nelaimīgai? Bet vai tā ir? Protams, ka nē.


”Nezinu kā šo dzīves momentu pat nosaukt. Depresija? ”

Izrādās, ka šī ēna esmu es pati. ‘’PaŠI SavAs LaimEs KalēJi’’ , es vienmēr izmēdīju šo teikumu. Neskaitāmi daudzus gadus esmu šo teikumu dzirdējusi, bet tāpat kā matemātika,  kā pa vienu ausi iekšā, tā pa otru ārā. Tad nu dzīve ņēma un nostādīja mani aci prec aci ar šo teikumu. Vai es to beidzot sapratu? Nuuu… Grūti vēl spriest, bet dažas smadzeņu šūnas ir aizķertas. Izrādās, ka ir pavisam otrādi. Nepārtraukti ir apmācies, un par to, lai tā ‘’saule’’ izlīstu ārā un spīdētu, esmu atkarīga es pati, un man pie tā ir jāstrādā. Kas par netaisnību! Visu mūžu dzīvojos savā laimē, nedarot neko, un ja šis tas traucēja, tad vainoju citus. Pavisam vienkārši. Un tagad izrādās, ka man jāstrādā pašai. To saprotot, jutos kā mazulis, kurš mācās staigāt. Tikai es ne vienkārši kritu dažus centimetrus un dažu sekunžu laikā sajutu pamatu – zemi, bet gan no devītā stāva nokritu līdz kurmja mājoklim jeb zemāk par pirmo stāvu. Un tagad, lai sāktu staigāt, sākumā bija jātiek vismaz līdz pirmajam stāvam. Taču lieta tāda, ka pirmais stāvs ir tikai pirmais stāvs, tur nav nekā.  Tā nu es tur, zemāk par zemi, dzīvojos pāris mēnešus. Nezinu kā šo dzīves momentu pat nosaukt. Depresija? Šis vārds liekas tik jēls un nolietots, ka tam, manuprāt, vairāk jau nav nekādas nozīmes, un mūsdienās to lieto tik bieži, cik vārdu Kivičs. Es to drīzāk sauktu par eksistēšanas laiku. Es vienkārši eksistēju, es nedzīvoju.


”Un tā līdz brīdim, kamēr tu sapratīsi, ka tā dzīvot nevar ”

 Iedomāsimies, ka šī deviņstāvu māja ir dzīve. Devītais stāvs ir stiklots penthouse, kurā nepārtraukti iespīd saule. Tajā visi ir laimīgi, priecīgi un vēl visās  cheesy labās emocijās. Pazeme, kur es padzīvoju, ir burtiski bedre. Melna, tumša, depresīva vieta jeb vienkārši pagrabs. Parādiet kaut vienu pagrabu kurā spīd saule. Nav. Penthouse dzīvo laimīgi cilvēki. Cilvēki, kuri dara to, ko dzīvē grib darīt, ir apmierināti ar to, kas viņi ir. Mīl ne tikai visus apkārtējos, bet arī sevi. Tagad paceļ roku, kurš tur dzīvo… Es pavisam  noteikti nē.

Līdz šim es dzīvojos pa astoto stāvu, dažreiz uzkāpu līdz devītajam, bet citreiz nokritu līdz piektajam. Kā jau visi. Tad vienu dienu zeme atvērās un es kā kritu, tā attapos pagrabā. Pagrabā nav ne miņas no labām emocijām. Tur nav pamata kājām. Tur nav spēka kaut ko darīt. Pat paēst. Tu visu laiku guli un raudi. Viss ir slikti. Lieta tāda, ka no pagraba ir ļoti grūti tikt ārā. Pat, ja liekas, ka tūlīt, tūlīt jau būs, vienalga atkrīti atpakaļ. Pavisam loģiski. Neesi pat ēdis, visu laiku guli un dzīvo bezgaisā, visu laiku kaut kas spiež un sāp. Kā tādā stāvoklī vari kaut kur uzrāpties? Bet tam, ka es tur biju ir iemesls. Ja tu nonāc pagrabā, tad tavs uzdevums ir izdomāt kā tu pats, bez citu palīdzības vari tikt augstāk par pagrabu. Tikt ārā no melnuma. Pats svarīgākais ir saprast to, ka pagrabā nevar dzīvot. Tur tu tikai eksistē, tur nav dzīves. Tur nekā neaug, arī tu nē. Vai tu to saproti tad, kad tu tur dzīvo? Nop. Man vajadzēja divus mēnešus, lai saprastu, ka laiks kaut ko darīt. Divus mēnešus sēdēt melnumā, bez pamata zem kājām. Nav tā, ka pagrabā nav nekas jādara. Protams, ka ir. Tev jādara pilnīgi viss tas pats, kas parasti. Jāiet uz skolu, jāiet uz darbu, jāiet uz veikalu utt. Taču tu tikai eksistē. Tu esi kā spoks, robots un zombijs vienā. Tevī nav nevienas labās emocijas, vienalga ko tu dari, tev nepatīk tas, ko tu dari, bet tu zini, ka tev tas ir jāizdara un viss. Izdari, ej gulēt, celies, izdari, ej gulēt, celies… Un tā līdz brīdim, kamēr tu sapratīsi, ka tā dzīvot nevar.

Saprast to, kurā brīdī, savā ieprogrammētajā dienā, tev kaut kas ir  jāmaina. Lieta tāda, ka dzīvojot pagrabā ļoti svarīgi ir saprast, kas padara tevi laimīgu un jādara tas tik bieži, cik iespējams. Un nē, tas neskaitās apēst šokolādi katru dienu, no kuras tu jūties laimīgs piecas minūtes, tam jābūt kaut kam lielākam. Tev droši vien ir jautājums kāpēc es nonācu pagrabā vai kādēļ vispār kāds tur nonāk. Pagrabs ir kā cietums tiem, kuri sevi moka emocionāli. Ikdienā nenodarbojas ar to, kas viņiem patīk. Noniecina sevi par visu, nenovērtē sevi. Un tie, kas nenovērtē sevi turas pie kāda, kas ir vienā no augstākajiem stāviem, un ja tam otram apnīk tevi turēt, welcome to the pagrabs.

Es sevi nekad neesmu pietiekami mīlējusi. Man vienmēr likās, ka man visa sava mīlestība ir jāatdod citiem. Tā nu es savu izdalīju citiem, bet kas dos man? Es paliku bez nekā, jo aizmirsu par sevi. Es ikdienā nedaru to, ko vienmēr esmu gribējusi darīt. Daru to, ko man iestāstīja, ka man ir jādara. ‘’Tas jau tikai tagad, uz laiku’’ Nē. Neklausies tajā. Vienalga, cik tev gadu, tev ir jādara tas, kas tev patīk. Es kritu, tāpēc, ka es vienmēr gribu visu un uzreiz. Un ja es nedabūšu, tad es kritīšu. Bet jāsaprot tas, ka visam ir savs laiks, visu uzreiz nevarēs dabūt. Loģiski, ka es rīt nepiepildīšu savus lielākos sapņus, jo es nespēju dienas laikā iegūt visu nepieciešamo izglītību, ko man vajag, lai to sasniegtu utt., bet līdz tam es varu darīt kaut ko, kas mani iepriecina, nevis vienkārši darīt kaut ko, darīšanas pēc.

”LŪDZU, NOTICI SEV!”

 Tā nu mēs, cilvēki jeb idioti, ieejam google, ierakstam ‘’darba sludinājumi’’, aizsūtām random kompānijām CV, un kurš pieņems, tur iešu. Saklausīji sevi šajā teikumā? Es arī. Nav tādu sliktu darbu, bet ir darbi, kas nav paredzēti tev, kas nesagādā tev prieku. Un darīt to tikai naudas dēļ? Tāpat kā ar mācībām. Mācīties to, kas tev vispār nepatīk, tikai diploma dēļ? Kāpēc mēs šādos brīžos, kad mums vajag naudu vai izglītību, mēs nemeklējam kaut ko, kas mums tiešām patīk? Dzirdu jau jūsu attaisnojumu ‘’TaS jaU NaV tIK VieNkārŠI’’. Shut the fuck up. Ja tev vēl joprojām ir tāda doma galvā, tad strādā pie tā, lai viņa pazustu. Arī es ar viņu dzīvoju 19. gadus, līdz vienu dienu piecēlos ar domu ‘’eu, es gribu darīt to, kas man tiešām patīk!’’. Ja tu kaut ko tiešām gribi, tad tu izdarīsi. LŪDZU, NOTICI SEV! Pietiks darīt soul-killing lietas. Lūdzu, palutini savu dvēseli un sevi, jo tikai tā tu vienu dienu nonāksi tajā penthouse.

Nezinu kā tu, bet es esmu ārā no pagraba. Nemelošu, tas bija grūtākais, ko nācies izdarīt. Patiesībā jau tā deviņstāvu māja nav dzīve. Tas ir mūsu prāts, un to, kurā stāvā mēs dzīvojam, mēs nosakām mēs paši. Lielākais ienaidnieks un šķērslis esam mēs paši un mūsu prāts. Ir jābeidz vainot citus vai apstākļus, kuros pats sevi esi iekārtojis. Viss ir maināms. Es esmu tikusi līdz 3.stāvam. Tas pavisam nav daudz, taču i’m on my way. Un tu? Tiekamies penthouse!

One thought on “CIK DAUDZ MAKSĀ TAVA LAIME?

  1. Ļoti saprotu. Lasot man vēl radās doma, ka liela daļa tiecas uz 10. stāvu, kur viss ir patiesi ideāli, vai vismaz sapņo par to.. Bet tie, kas ir penthausā vai jau tuvu tam, saprot, ka tāda 10.stāva īstenībā nemaz nav 🙂
    Par to darīšanu – noteikti nevajag darīt to, kas galīgi nepatīk, tam es piekrītu. Tas izsūc enerģiju un beigās tev nepaliek spēka, lai darītu tās foršās lietas. Bet ko darīt, ja tev kaut kas patīk, bet galīgi nepadodas? Pat ja centies, bet tāpat nesanāk, vai tas nozīmē, ka necenties pietiekami? Un varbūt, ja tev kaut kas ļoti labi padodas, tad tev tas automātiski arī iepatīkas, pat ja sākumā šķiet, ka tas nav tavs? Šis varētu būt interesants temats diskusijai. 🙂

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s