IET CAUR DUBĻIEM, LAI ATRASTU SEVI

Kopš sevi atceros, esmu klausījusies no dažādām mutēm zemtekstos pītos vārdos – tu esi stulba. Sākumskolā nesapratu vai kaut kas ar mani nav kārtībā, jo es nespēju izsekot līdzi tam, kas notiek matemātikā, kamēr citiem bērniem bija lieliska matemātiskā domāšana. Šī lieta mani nepameta līdz šodienai, 20. gadu vecumam.

Šie trīs vārdi vienmēr bija tērpti daž ne dažādākos apģērbos, izskaistināti, mīkstināti, izgreznoti. Skola man iemācīja, ka bez matemātikas un loģiskās domāšanas es dzīvē neko nesasniegšu, es būšu niecība. Atceros kā vakardienu piektās klases matemātikas skolotājas mākslīgo smaidu, kurš centās noslēpt to, cik vārdi, kas nāca caur šīm smaidošajām lūpām, ir dzēlīgi un asi, it kā tas kaut ko līdzētu un it kā tas ļautu tam nepalikt ausīs, un vēl dziļāk. ”Ko Jūs tā cenšaties? Jūs taču tāpat būsiet bomzīši pie miskastēm bez matemātikas”, viņa smaidot un mierīgi to teica it kā runātu par to, cik laukā skaisti čivina putni. Atceroties šos vārdus un to, kā viņa to teica, man uzmetas zosādā, jo tas neliekas reāli, ka skolotājs to var teikt, vēl pie tam ar smaidu uz lūpām.

Pamatskola man iemācīja to, ka man jābūt tādiem, kā visiem. Man ļoti patika sēdēt un skatīties make-up video. Tas varbūt izklausās stulbi, bet man tā likās, kā māksla. Es vispār esmu mākslas cienītāja, taču pašai nesanāk izpausties tā, kā gribētu, jo rokas aug no pakaļas. Es atklāju kosmētiku kā sava veida mākslu, jo tas man sāka padoties. Taču 7. klasē man bija pilnīgi jāatsakās no tā, jo klases audzinātāja burtiski kliedza uz mani, ja biju kaut ko uzkrāsojusi. Ja uzvilku uz skolu kleitu un 2 sekundes kavēju matemātikas stundu, tad uz mani kliedza, lai es rīt būtu apģērbusies ”normāli”. Jo gudrie cilvēki, kas ir veiksmīgie cilvēki, kas, protams, ir matemātikas un loģikas guru, nevelk kleitas un man arī par tādu bija jākļūst.

Vidusskola man iemācīja, ka fizika ir galvenais dzīvē un bez fizikas tu nekur netiksi. 12. klases eksāmenu rezultāti ir svarīgākais pasaulē, ja tev nebūs labu rezultātu tu vispār esi norakstīts, tik pat labi vari pats iet jau gulties uz vilciena sliedēm, ja neproti matemātiku. It kā visi eksāmeni ir svarīgi, bet MATEMĀTIKAS, tas ir extra svarīgi, nekas nav svarīgāks dzīvē par matemātiku!

Tā 12. gadus es dzīvoju bailēs. Kāpēc es nesaprotu to, ko citi bērni saprot? Kāpēc man interesē māksla, nevis matemātika? Ar mani kaut kas nav kārtībā? Kad visi pēc divpadsmitās klases ies uz augstskolām, es iešu uz miskasti? Man jāmeklē bagāts vīrs, kurš mani uzturēs, jo es esmu stulba un nesaprotu ne matemātiku, ne fiziku un ķīmiju? Es esmu norakstīta? Bezcerīga? Viss, kas man patīk ne kripatiņas neietver matemātiku, tā tad tas ir stulbs, to darīt nedrīkst, bet to, kas ir saistīts ar matemātiku, es nespēju izdarīt. Ko man darīt?

12. gadus es izmisīgi mēģināju pielāgoties skolas standartiem, dienu dienā uztraucoties par to kā es to varu izdarīt, kāpēc es nespēju to izdarīt un ko es iesākšu pēc tam. Visi skolas gadi bija kā realitātes šovs ”Izdzīvošanas sala”. Divpadsmit gadus es iztērēju, lai pielāgotos standartiem, nevis atrastu sevi. Es biju aplis, bet skola lika man novīlēt visas savas malas, lai kļūtu par četrstūri, kā citi. Skola beidzās, es to pabeidzu. Un? Kas es esmu? Ko man tagad darīt? Kas man patīk?

Es iestājos skolā, kurā pēc iespējas mazāk jādara. Likās, ka perfekti priekš manis, jo es taču esmu stulba un neko vairāk nemāku darīt. Skolas programma izveidota tā, lai jebkurš nomaldījies stulbenis spētu viņu pabeigt, to, cik labi, tas jau ir atkarīgs no tevis paša. Ja tev ļoti tas interesē un papildus iegūsti zināšanas pašmācības ceļā, tu spēj kļūt par profesionāli, bet ja tu vienkārši gribi pakavēt laiku un neko nedarīt, arī tad tu spēj pabeigt šo skolu. Pirms stājos kādā no augstskolām, es izskatīju vairākus variantus, kas man interesē, bet es izvēlējos šo variantu, jo man dienu dienā tika iestāstīts, ka es neko nespēju, es esmu stulba un es tam noticēju. Izvēlējos vieglāko variantu, ar loģiku, ka es droši vien nepavilktu kaut ko nopietnāku. Es izdegu. Man neinteresēja vispār nekas, ko man mācīja, es labāk gāju uz darbu un pelnīju naudu vai kārtīgi izgulējos, nekā uzturējos tur, kur man riebjas, bet es tam nepievērsu uzmanību, jo es biju pārliecināta, ka es tur iederos. Ar riebumu gāju uz skolu un nevienam neko neteicu, jo likās, ka tā ir mana vaina, atkal kaut kas ar mani nav kārtībā. Un tad vienu dienu es atnācu mājās no skolas, apsēdos uz dīvāna un sāku raudāt. Es nezinu, kas es esmu vai kas es gribu būt, kur ir mana īstā vieta.

Un ziniet ko? Es sapratu, ka man nav 20. gados jāzina, kas es esmu. Tas ir pilnīgi normāli, ja es mētājos no vienas idejas uz otru, no viena plāna uz otru, no vienas skolas uz otru, lai atrastu sevi, jo TIK daudz cilvēku ik dienā dara to, kas viņiem riebjas tāpēc, ka viņiem tika iestāstīts, ka viņi neko nespēj, ka viņiem uzreiz ir jāatrod sevi vai kaut kas, ko darīt. BET TĀ NAV! Tas ir pilnīgi normāli, ja tu nezini, kas tu esi, un tas ir pilnīgi normāli, ja tu gribi atrast, kas tu esi. Vecāki ļoti bieži par šo neaizdomājas. Mēs dzīvojam pēc standartiem, ka pēc vidusskolas uzreiz ir kaut kur jāiet studēt, tas ir obligāti. Vienalga vai tu zini, ko tu gribi darīt un kas tev interesē vai nē, jāiet studēt vienalga kas. Lūdzu, nedariet tā! Jūs tikai izdegsiet un nomocīsiet sevi emocionāli, darot to, kas jums nepatīk.

Ja jūs esat vecāki, nenosodiet savu bērnu, ka viņam nepatīk viņa skolas vai priekšmeta izvēle, mēs esam jauni un tikai meklējam sevi. Un, lūdzu, neskalojiet bērniem smadzenes ar to, ka ja iesāk, tad ir jāpabeidz. Augstskola ir vismaz 3 gadus ilgs process. Ja cilvēks pirmajā gadā saprot, ka tas vispār nav viņa lauciņš, nespiediet viņu sevi emocionāli mocīt un atkal dzīvot pēc izdzīvošanas sistēmas, lai tikai pabeigtu kaut ko. Do it with passion or not at all. Dienas beigās cilvēka mentālais un garīgais stāvoklis ir svarīgāks par diplomu.

Ja tev patīk māksla un tu nesaproti vai tev neinteresē matemātika, fizika, ķīmija utt, AR TEVI VISS IR KĀRTĪBĀ! No matemātiķiem neviens negaida Pikaso mākslas darbus vizuālajā mākslā vai Raiņa dzejoli literatūrā, kādēļ no mākslinieka sagaida matemātisko domāšanu? Lūdzu, nepadodies standartiem un neļauj nevienam novīlēt savus stūrus, dari to, kas tev sagādā prieku!

3 thoughts on “IET CAUR DUBĻIEM, LAI ATRASTU SEVI

  1. Autore sūdzas, ka klātesošie neprot paslept, ka pamana, ka viņa ir stulba. Hm, mūsu sabiedrība tik netoleranta, ak vai. “Skola man iemācīja, ka bez matemātikas un loģiskās domāšanas es dzīvē neko nesasniegšu, es būšu niecība.” Dzīvē daudz ko var sasniegt arī niecības, un arī blogu rakstītājiem, kuriem ir putra galvā, var tikt pie virsotnēm 🙂

    Like

  2. tu drīksti izdzēst šo komentāru vai nepublicēt, bet no sirds iesaku izlabot kļūdas. ja raksta blogu, tad mazliet jāpiedomā par to, viens ir komati, bet aiz 20 vai 12 neliek punktu kā tas ir te, ja tu saki divdesmit gadus vai divpadsmit. punkts ir tad ja tu domātu divpadsmitajā gadā vai divdesmitajā. lai viss izdodas!

    Publicējis 1 person

  3. Tu neesi vienīgā, kurai ir bijušas šādas problēmas un domājot par pagātni tu zaudē laiku domājot par šodienu! Ej pa savu ceļu, savā veidā un stilā, tas ir tas kas ir svarīgi. Paldies par labu vakara lasāmvielu!

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s